Reiz izdzirdot rīsu katla autmātisko paziņojumu par gatavu maltīti, Džaha Kū izjutis skaudru vientulības apziņu. Korejiešu vārdam “Golibmuwon” (고립무원) nav precīzi atbilstoša tulkojuma latviešu valodā, bet tas raksturo bezpalīdzības un atstumtības sajūtu, ar kuru joprojām sadzīvo liela daļa Dienvidkorejas sabiedrības, it sevišķi jaunākā paaudze, kurai pieder arī šīs izrādes veidotājs. Pirms 20 gadiem Dienvidkoreja piedzīvoja ekonomisko krīzi, līdzīgu finanšu kraham ASV un Dienvideiropā 2008. gadā, kas atstāja lielu ietekmi uz tā laika jauniešu paaudzi. Džaha Kū pieredzēja gan bezdarba izplatību jauniešu vidū, gan sociālās nevienlīdzības sekas, pie kuras simptomiem pieskaitāms pieaugošais pašnāvību skaits, akūta sociālā atstumtība un apsēstība ar personīgo izskatu. Izrādes pamatā ir saldsērīga saruna starp korejiešu mākslinieku Džaha Kū (Jaha Coo) un pļāpīgiem rīsu vārāmajiem katliņiem, kas iepazīstina skatītāju ar Dienvidkorejas jaunāko laiku vēsturi un kuras laikā mākslinieks atklāj savu personisko politisko notikumu pieredzi un dalās vispārīgās pārdomās par laimi, dzīvi un nāvi.