Viss sākās ar vēstuli, ko režisore 2023. gadā nosūtīja dramaturgam. No šīs sarakstes pamazām radās izrādes materiāls, kas stāsta par dzīvi un tās dokumentēšanu – par mazajiem notikumiem un šķietami nenozīmīgajiem sasniegumiem jeb visu to, kas neiekļūst biogrāfijās, bet izšķir mūsu nākotni, pagātni un tagadni.

Vēstule sākās apmēram šādi:

“Pirms kāda laika dzirdēju pankroka dziesmu “We Tried Nothing And We Are All Out Of Ideas”. Dziesma neapšaubāmi bija pilnīgs draņķis – ko gan citu var gaidīt no grupas, kas nav pacentusies izdomāt pat nosaukumu. Tas ir citāts no “Simpsoniem”. Kad Neda vecāki atved viņu uz pāraudzināšana programmu, viņi saka vadītājam: “Mēs neko nepamēģinājām, un mums vairs nav ideju, ko iesākt.”

Tāpat ir ar manu topošo izrādi – tā neko īpaši nemēģina, neizgudro un, iespējams, nevienam neko jaunu arī neatklās. 

Te nu mēs esam, un ir tā, kā ir.

Izrāde ikvienam, kurš jūtas ne īsti šeit, ne tur. Tāpat kā es. Un tāpat kā tu.”

Taču arī tas kļūst mazsvarīgi, kad sarunai pievienojas tikko vidusskolu absolvējis jaunietis, režisores vienīgais bērns, kuram vēl nav pat CV un kuru nekas no šī visa neinteresē. 

“Trīs balādes, stāsts un manas mātes mantojums” ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri vienkārši dzīvo tālāk, turpina kustēties uz priekšu.